Kas ir alternatīvā mūzika?

Daudziem īsti nav skaidrs, kas ir alternatīvā mūzika, jo tās būtība un definīcijas laika gaitā ir mainījušās. Sākotnēji jēdziens alternatīvā mūzika tika ieviests astoņdesmito gadu sākumā Amerikas Savienotajās Valstīs, lai aprakstītu tās grupas, kas neiekļāvās populārās mūzikas rāmjos un radīja rokmūziku, kas ievērojami atšķīrās no klasiskā roka. Alternatīvā mūzika bija tik ļoti atšķirīga no visa pārējā, ka tika radīts atsevišķs žanrs, kam mūsdienās jau ir izveidojušās vairākas apakš kategorijas.

Alternatīvajā mūzikā ietilpst tādas apakš kategorijas kā alternatīvais roks, koledžas roks, eksperimentālais roks, gotiskais roks, grandžs, smagais roks, indīroks, jaunais vilnis, progresīvais roks, pankroks, u.c., tomēr daudzi no šiem veidiem ļoti atšķiras no sākotnējās alternatīvās mūzikas idejas un izpildījuma.

Tiek uzskatīts, ka sākumā visa alternatīvā mūzika iederējās pankroka apakš kategorijā un vēlāk viss, kas attīstījās no šī pankroka, tika nodēvēts par alternatīvo mūziku jeb alternatīvo roku. Pēc tam vairums rokmūziķu tika pieskaitīti alternatīvā roka kategorijai, kut gan tajā pavisam noteikti neiederējās.

Alternatīvā mūzika popularitāti ieguva tikai deviņdesmitajos gados, kaut gan tās pirmsākumi meklējami daudz agrāk. Sākumā alternatīvā mūzika pastāvēja tikai kā tā saucamā Underground mūzika, kas nozīmē, ka to radīja plašākai sabiedrībai nezināmi autori un to klausījās atsevišķi cilvēki vai cilvēku grupas. Tikai retais zināja šo mūzikas stilu un vēl jo mazāk, to klausījās. Pārsvarā alternatīvās mūzikas fani bija koledžu studenti. Populāru alternatīvās mūzikas stilu padarīja grupa „Nirvana” .

Vēlāk arī citas grupas, kas pārstāvēja alternatīvās mūzikas žanru, kā, piemēram, „Red Hot Chili Peppers” un „R.E.M” guva popularitāti plašākā sabiedrībā un kļuva komerciālas. Tas sāka apgāzt alternatīvās mūzikas sākotnējo ideoloģiju un nozīmi, jo šī vairs nebija mūzika, kas ir pretēja populārajai mūzikai, bet gan daļa no tās. Deviņdesmito gadu sākumā, redzot alternatīvo mūziķu panākumus, vairākas populārākās ierakstu kompānijas sāka slēgt līgumus ar šī žanra pārstāvjiem. Alternatīvās mūzikas videoklipi tika pārraidīti „MTV” un dziesmas skanēja populārākajās radio stacijās. Daudzi alternatīvās mūzikas fani uzskatīja, ka mūziķi ir pārdevušies un tā vairs nav alternatīvā, bet populārā mūzika. Lai mūzika paliktu alternatīva un savā ziņā inovatīva, mūziķiem bija jāpaliek nezināmiem un sastopamiem tikai Undergraund mūzikas topos.

Tā kā alternatīvā mūzika varēja būt arī populārā mūzika, bija ļoti grūti pateikt, kā tai ir jāskan, lai to varētu pieskaitīt šim žanram. Tas izveidoja tādu kā alternatīvās mūzikas identitātes krīzi, jo, ja jau tai ir jāskan atšķirīgi no populārās mūzikas, tad tā pati nedrīkst būt populārās mūzikas daļa. Šī situācija radīja ļoti lielu apjukumu gan alternatīvās mūzikas fanu, gan pašu mūziķu vidū. Vairs nebija skaidrs, kas ir alternatīvā mūzika, un kas nav. Tas ir iemesls, kāpēc alternatīvajai mūzikai nav vienota noteikta skanējuma un katra apakš kategorija ir ļoti atšķirīga. Mūsdienās tie mūziķi, kas pieder alternatīvās mūzikas stilam, visticamāk klasificē sevi ar kādu no apakš kategorijām.

Alternatīvajai mūzikai kopumā, atšķirībā no daudziem citiem mūzikas žanriem, nav vienota skanējuma vai noteiktu kritēriju pēc kuriem vadīties. Tā vienkārši ir mūzika, kas attīstījusies no tā, kas astoņdesmitajos gados bija kas jauns un dēvējams par alternatīvu.